Jūs aizmirsāt dubulto drošības pārbaudi

Anotācija Tikai trīs gadus pirms Padomju Savienības sabrukuma britu vēsturnieks Filips Naits publicēja netradicionālu Rietumu spiegošanas vēsturi ar nosaukumu Otrā vecākā profesija. Nosaukums gudri ierindoja spiegošanas nabadzību tikai kautrējoties no prostitūcijas (vecākās profesijas) netīrajiem noslēpumiem un paredzēja vienu no grāmatas galvenajām tēzēm. Knights apgalvo, ka slepenā izlūkošanas kopienu vēsture paliek neizteikta nevis tāpēc, ka tā sastāv no klasificēta materiāla. Viņš apgalvo, ka vēsture paliek neizteikta, jo tā sastāv no iespaidīgiem, pārspīlētiem panākumiem, ko pavada neskaitāmas neveiksmīgas izrādes, un tāpēc, ka pilnīgs šīs vēstures kritisks novērtējums būtu pretrunā izlūkošanas kopienu kā tādas pastāvēšanai. Lai gan apšaubāma nacionālās drošības plīvura izmantošana noteikti ir ticams iemesls, kāpēc šī vēsture ir aizēnota no kritiskās pārbaudes, manā rakstā ir apgalvots, ka, lai arī cik izlūkošanas kopienas ieraksti nebūtu iespaidīgi, izlūkošanas kopienas plaukst nevis gudras spējas dēļ. aizēnot viņu trūkumus, bet tāpēc, ka tie piesaista fundamentālāku kultūras vēlmi ticēt izpildījumam, jo ​​īpaši sniegumu, kas ir noslēpumains un īpaši noslēpumains, kas darbojas kā atmiņas aizstājējs. Viņi paši nav imūni pret šo vēlmi. Piemēri no spiegošanas vēstures, kas ilustrē šo jautājumu, ir neskaitāmi, taču mans raksts liecina, ka ir maz labāku piemēru nekā Lielbritānijas “Īpašo operāciju izpilddirektors” jeb SOE Otrā pasaules kara laikā. Kā kontaktpunkts mani īpaši interesē tas, ka vācieši Holandē un Francijā bieži sagūstīja valsts uzņēmumu aģentus, kuri pēc tam piespieda sagūstītos valsts aģentus pārsūtīt uz Londonu nepatiesus ziņojumus, kas vilināja britus sūtīt vairāk aģentu, kuri, savukārt, tikās , sagūstīja un arī piespieda vācieši pārsūtīt nepatiesus ziņojumus. Balstoties uz dīvainu teoriju konfigurāciju par sniegumu, šifrēšanu, radiodrāmu un poētisku diskursu, mana eseja pēta, kā daudzslāņu izrādes, kas bija nepieciešamas šīm viltus pārraidēm, tika salīdzinātas ar saskaņotajiem signālu uztveršanas protokoliem. Īsāk sakot, manā darbā tiek pētīts jautājums, kāpēc Londonas varas iestādes vairākkārt izvēlējās - patiešām bija kultūras nosliece - ticēt radio sniegumam un aizmirst zīmes, kas paredzētas signālu uztveršanai un neveiksmei.

Atstāj ziņu 

Message saraksts